/ Meklējamais vārds: / Mainīt fonu:

INFO

   Izmantoti materiāli no '80. un '90. gadu žurnāliem "Liesma" un "Zvaigzne", kā arī no laikrakstiem "Padomju Jaunatne" (vēlāk "Latvijas Jaunatne") un "Rīgas Balss".
   Šīs lapas autors neatbild par izmantoto materiālu objektivitāti. Līdz mūsu dienām mākslinieku diskogrāfijās, kā arī biogrāfijās, iespējams, notikušas izmaiņas. Viss  publicētais materiāls ir vienīgi iepazīšanās nolūkā, lai ieinteresētu lasītāju un nav domāts pārpublicēšanai.

● Līvi (1976.)

 Juris Pavītols - ģitāra, balss
 Ingrīda Pavītola - balss
 Ēriks Ķiģelis - ģitāra, balss
 Jānis Grodums - bass, balss
 Andris Krūziņš - bungas

     Grupa "Līvi" Liepājā parādās jau septiņdesmito gadu pirmajā pusē, kad šo nosaukumu oficiāli iemanto Jura Pavītola toreizējais sastāvs, kurš gan drīz vien pajūk. Grupa, kuras dēļ šis vārds noteiktā laika posmā uzlūkojams ja ne par latviešu roka sinonīmu, tad simbolu gan, rodas 1976. gadā, daudz pieredzējušajam Pavītolam iepazīstoties ar sešus gadus jaunāko Ēriku Ķiģeli, kurš jau iemantojis vietējā ekstrēmista slavu.
     Šie abi ir apņēmības pilni radīt savu - latviešu roku. Tādēļ dibina grupu jaunatvērtajā Metalurgu kultūras pilī, kompānijā pieņemot Pavītola sievu Ingrīdu, "2XBBM" veterānu Krūziņu un Grodumu. Pirmie gadi aizrit, spēlējot dejas, izretis - koncertus. Tajos pārsvarā skan Pavītola rakstītas un Pavītolas dziedātas apcerīgas un žēlas dziesmas, kā arī pa kādai dinamiskākai Ķiģeļa kompozīcijai.
     1978. gadā savstarpēju domstarpību dēļ Ķiģelis "Līvus" atstāj un nodibina grupu "Corpus". Viņa vietā pieņem ģitāristu un pianistu Modri Šternu, taču ar īpašiem sasniegumiem un izaugsmi šis periods nav pieminams. Toties strauja augšupeja sākas 1980. gadā, kad, līdzi atvezdams savus jaunos paziņas un atradumus - septinpadsmitgadīgo dziedātāju Igo, bundzinieku Vilni Krieviņu un skaņu režisoru Juri Jakovļevu atgriežas Ķiģelis. Apmēram tai pašā laikā "Līvus" papildina vēl viens solists - Laimis Rācenājs, toties atstāj Šterns, kurš dodas nekur citur kā tieši uz "Corpus". Jaunā sastāva debija notiek LVU politiskās dziesmas festivālā. Te, kā arī drīz sekojošajos vētrainajos koncertos RPI, "Līvi" pirmoreiz izpelnās plašāku uzmanību un atzinību, kā arī tolaik pagodinošo izvirzīšanu uz politiskās dziesmas festivālu Novosibirskā. Tajā pašā gadā veiksmīgi piedalās vairākos rokfestivālos Lietuvā, spēlē BAM celtniekiem, bet pa vidam kopā ar saviem senajiem sāncenšiem "Credo" uzvar par padomju estrādes festivālu pārdēvētajā "Liepājas dzintarā". Rudenī par lielu hītu kļūst Groduma "Ziņģe par bailēm", tiesa gan - "Credo" izpildījumā. Tomēr tās panākumi visā Latvijā kāpina arī interesi par "Līviem" - pirmo nopietni ņemamo smagā roka grupu.
     1981. gads sākotnēji solās būt vēl lieliskāks par iepriekšējo. Pavasarī "Līvi" koncertē VDR - fantastisks sasniegums tolaik, pēc tam izcīna pirmo vietu republikas skatē. Tālaika repertuārā līdzās pašu kompozīcijām ir vairākas M.Brauna un J.Kulakova dziesmas, bet Groduma "Bailes par ziņģi", praktiski bez jebkāda radio un TV atbalsta, vairāk nekā gadu noturas "Padomju Jaunatnes" hitparādes pirmajā desmitniekā! "Līvu" uzvaras gājiens ir sācies, par spīti diezgan jūtamai oficiālo aprindu piesardzībai un aizspriedumainībai, kas saglabājas vēl ilgi un ap grupu rada disidentisku oreolu.
     Vasarā "Līviem" jāpiedalās pirmajā (un ilgi arī vienīgajā) tāda mēroga padomju rokfestivālā Tbilisi. Sekmes tajā grupas nākotni varētu ietekmēt neiedomājami. "Līvi" ir apņēmības pilni, taču neilgi pirms festivāla iekrīt stagnācijas laika vilku bedrē. Kārtējais koncerts Jelgavā gadās preču cenu paaugstināšanas dienā un pieteikdams starpbrīdi, Pavītols noburkšķ:" Cigaretes kļuvušas dārgākas, smēķēsim īsāk." Tas kopā ar vētrainajām publikas sajūsmas izpausmēm (pilnīgi ikdienišķām un nebūtiskām pēc šodienas kritērijiem) ir pietiekams iemesls skaļam skandālam. "Par valdības politikas apspriešanu" "Līviem" uz gadu tiek aizliegts koncertēt, piedevām jāuzklausa LPSR kultūras ministra Kaupuža norādījumi, ka "padomju ansamblis drīkst dziedāt tikai par Dzimteni, mīlestību un dabu".
     Pretēji daudzu satraukumam un dažu cerībām "Līvi" tomēr neizjūk ( jau pirms sprieduma pasludināšanas tos atstājis Rācenājs, kurš tagad dzied igauņu vokālajā kvartetā "Barbershop") un 1982. gadā ar braucienu pie Rietumsibīrijas ceļu būvētājiem atsāk koncertdarbību. Atgriežas pazudušais Šterns - šoreiz jau kā taustiņinstrumentālists - taču saasinās vecie konflikti, kuru dēļ "Līvus" jamet to dibinātājs Pavītols. Tiek pieņemts vēl viens taustiņinstrumentālists Tālis Pusbarnieks - patiesībā diezgan dīvains solis, jo "Līvu" mūzikā noteicošā vienmēr bijusi ģitāra. Par izteiktu līderi kļūst Ķiģelis, kaut pa kādai dziesmai sacer gandrīz visi. Tajā pašā rudenī beidzot notiek pirmie profesionālie ieraksti radiostudijā. Rezultātā par milzu grāvēju izvirzās Ērika vecumvecā "Zīlīte", kuras saldi mīlīgajai melodijai gan maz kopēja ar "Līvu" īsteno garu. Taču tieši tā "Līvus" paceļ tādos augstumos, pēc kuriem nerēķināties ar grupu vairs nav iespējams.
     Turpmāk "Līvi" ar regulāriem hītiem ("Laika dziesmiņa", "Lai vainagā", " Aprīļa pilieni"," Elektriskā zivs", "Uz lietiem", "Ledus zieds" u.c.) par sevi atgādina arvien biežāk, skanējums kļūst vēl pārliecinošāks un individuālāks, nodrošinot publikas un kritikas vienprātīgu atsaucību. 1984. gada republikas skatē "Līvi" gan paliek otrie aiz šobrīd savā augstākajā virsotnē esošajiem "Sīpoliem", taču Igo kļūst par tās labāko vokālistu, Krieviņš - bundzinieku.
     Diemžēl idilliski stāstiņi nav "Līvu" stilā, un , atslābstot oficiālajam spiedienam, arvien spēkā pieņemas nekad pilnībā nenorimušās iekšējās ķildas. Pirmais 1984. gadā aiziet Pusbārnieks. Ja šis zaudējums vēl nav sāpīgs, tad dunča dūriena vērtībā ir Igo izstāšanās - viņš jau iepriekš arvien vairāk uzmanības velta savai jaunajai grupai "Liepājas kvartets" - 1985. gada sākumā tūlīt pēc plates "Iedomu pilsēta" (tajā ir daudzas no grupas slavenākajām dziesmām, diemžēl neveiksmīgi samiksētas, tās galīgi neizklausās pēc "Līviem") ierakstīšanas. Acīmredzot paredzēdams Igo atkāpšanos, Ķiģelis jau kopš 1984. gada beigām gatavo viņam maiņu - agrāko "Neptūna" solistu Aivaru Brīzi. Taču mēnesi vēlāk, pārējiem pilnīgi negaidīti, Igo pēdās uz "Liepājas kvartetu" aiziet arī Krieviņš un Šterns. Tas ir grupas gals daudzu uztverē, taču atlikušie "Līvi" ar Ķiģeli priekšgalā tā nedomā un, sameklējuši jaunus domubiedrus - Guntaru Mucenieku (taustiņi) un Valdi Štarku (bungas), mēģina atkal visu sākt no gala.
     1985. gada rudenī, kad jau nospēlēts pirmais koncerts, viņi piedzīvo vēl smagāku zaudējumu par visiem iepriekšējiem - autokatastrofā iet bojā Ēriks Ķiģelis. Pārējie, atkal nonākuši bezcerīgajā izejas punktā, meklē jaunu līderi (tiek izteikti piedāvājumi Jurim Kulakovam u.c.), līdz izšķiras par senu paziņu, 21 gadu veco ģitāras virtuozu Ainaru Virgu. Viņa vadībā pāris mēnešu lāikā "Līvi" ir gatavi jaunam startam, apņēmības un enerģijas pilni tāpat kā viņu jaunais repertuārs, kurā līdzās klasiskiem "veco" Līvu"" gabaliem ir grupas jauno dalībnieku, kā arī Ķiģeļa pēdējās dziesmas, kas atnes sensacionālu uzvaru 1986. gada skatē. Atgrišanās ar tāgada lielāko hītu "Dzimtā valoda" un Ziemassvētku sezonas grāvēju "Vecgada dziesma" turpinās vispārējas eiforijas un sajūsmas garā, kas labi jūtams arī grupas otrajā albumā. Taču 1987. gada rudenī pēc izšķiršanās ar administratoru un stratēģi Juri Ledāju (vēl pirms tam aizgājusi arī Pavītola, kas tik vīrišķīgajā kompānijā kļuvusi arvien neiederīgāka), kuram allaž bijusi liela loma "Līvu" panākumu kaldināšanā, tos sāk vajāt organizatoriskas ķibeles, kas pamazām noved arī pie radoša apsīkuma. Kādu laiku vēl izdodas noturēties iepriekšējos augstumos (1987. gada beigās, Štarku nomainot tikko no "Zvaigznītes" pārnākušajam Ainara brālim Dainim Virgam, pat nostabilizējas grupas skanējums). 1988. gada pavasarī "Līvi" koncertē Rietumberlīnē, kļūdami par pirmo latviešu rokgrupu, kas spēlējusi Rietumu publikai. Tomēr iekšējais panīkums un apātija kļūst arvien jūtamāki. Būtiskas izmaiņas nenes arī vēl viena ģitārista - kādreizējā "Neptūna" līdera Tomasa Kleina - iesaistīšanās 1989. gada sākumā.
     Pēdējā laikā, organizatorisku un finansiālu problēmu nomākti, radošo darbību "Līvi" atstājuši novārtā. Nedaudzās jaunās dziesmas nav īpaši sliktākas par vecajām - to apliecina arī panākumi "Liepājas dzintarā '89", taču kaut ko jaunu gan tajās saklausīt grūti. Tā "Līvi" arvien vairāk atgādina kādu dīvainu organismu, kas pārtiek pats no sevis. Taču grupas vēsture, kas vienmēr bijusi negaidītu kritienu un strauju pacēlumu pilna, rāda, ka līdz šim katram bēgumam sekojis paisums. Savā ilgajā mūžā viņi grāvuši daudzus stereotipus un aizspriedumus un rādījuši gaismu daudziem sekotājiem, paši palikdami nepārspējami. Un galu galā tā ir grupa, bez kuras vairāk kā bez jebkuras citas nav iedomājama latviešu roka vakardiena un arī šodiena. Senā leģenda ir dzīva joprojām, taču tā gaida turpinājumu.

     Pašreizējais sastāvs: Grodums, Ainars Virga - ģitāra, balss, Dainis Virga - bungas, Guntars Mucenieks - taustiņi Balss, Aivars Brīze - balss, Tomass Kleins - ģitāra.

     Plašāku informāciju sk. REMIX MM izdotajā grāmatā "Bildes - mūzikas un mākslas festivāls 15 gados". Autori - Klāss Vāvere un Daiga Mazvērsīte. Salikuma autore - Tija Auziņa.

_____________________________________________________