āžu-6 :: raksti :: Valdis Pūķis. Vārd-došana

publicēts šeit: 05.05.2001
Raksts bijis publicēts laikrakstā "Diena" 90-o gadu sākumā
Autora email: vpukis@inbox.lv

Ja ar īsteni neibartisku nerātnību iešmugulējam vienu lieku d burtu grāmatas virsrakstā, tad ārēji nekaitīgais virsraksts iegūst daudz drūmākas aprises: kāds neprātis ir devis Neibartam vārdu - viņš ir uzkāpis savā Torņkalna kancelē, no kuras nu dāļā mums savus vārdus - mums nav, kur sprukt, mums atliek "mācīties lasīt"...

Mēs neesam mazie bērni. Mēs zinām. Ka jaunrades patoss un sagrāves haoss ir vienas nūjas divi gali. Tāpēc izliksimies, ka esam filosofiska miera pārpilni. Neskatoties uz to, ka Neibarts braši anulē litvalodas normas un, veicis "vēl arīdzan varoņdarbus citus", nožāvājas un noņurbulē:

Un, gauži
noguris, (kā
dievs pēc
pasaules radīšanas), es
aizsnaužos tikli kā
eņģelītis balts - un
miers virs zemes, un
man
labs prāts...

Kas guļ, tas negrēko, bet... Iedod viņam mazo pirkstiņu - viņš pieneibartos veselu grāmatu, kurā 345 dzejoļu virknē pamīšus ar elpēser-zēista Māra Subača 10 bildēm kā vienā elpas vilcienā jums šo paša radīto, jauno un daiļo pasauli protokolēt ieprotokolēs. Ak, jums šī jaunā un daiļā pasaule neiet pie sirds? Gribās pamodināt "zem Torņkalna spārna" dusošo un pateikt, ka viņš nav nekāds Imanta zem Zilākalna un ka visa viņa pasaule ir liels čiks un mēdīšanās - zemiska un atriebīga mēdīšanās dieva (dievu) radītās pasaules priekšā, lai atneibartotos par to, ka pats ir izdzīts "stacijā 'Torņkalns'... iz mūžības kā iz vilciena ārup"? Ka viņš var savā bezkaunībā mēli rādīt, bet elektrokaravāna - mūžības vilciens iet tālāk. Neibarts krāks un par lāci izliksies, kam "jau vēl ziemas viducis iraid". Neej ar stipru kauties, ne ar Neibartu strīdēties, ķīvēties, kasīties.

Un tā tālāk. Un tā joprojām.

Tā var rakstīt par Neibarta grāmatu,

jo šķiet pašsaprotami, ka tikai tā arī var - tikpat neibartiskā garā tikpat neibartisku saturu. Par tādu grāmatu. Neba ar rūpēs sarauktu pieri vai tīksmi sapņainu izteiksmi sejā.

It kā atliek turpināt,

un sanāks varen jauki - neibartfani un neibartfanes lasīs, pie katra neibartisma sitīs plaukstiņas, atplauks smaidā, bikstīs viens otram sānos un ķiķinās: "Un te izlasīji? Un te? Un šito?"... Tas grāmatiņas beigās ievietotajā anotācijā īsi un trāpīgi apzīmetajā "skumji drastiskajā" manierē akcentēs tikai drastisko, bet nabaga vērotāja egoismam liks ciest: būs sanācis gabaliņš, kuru tikai kādai augstākai varai zināmu iemeslu pēc nebūs pierakstījis pats Neibarts. Arī parodiju par Neibartu uzrakstīt ir gandrīz neiespējami, lai arī viņa radītā pasaule ir nesajaucama ar kādu citu un prasīt prasās pēc tādas. Jo Neibarts pats sevī ietver pašparodiju. Tāpēc ir gandrīz neparodējams. Neaizsargājas, tāpēc nezuvarams! Jūs viņu bikli mēģināt notvert aiz svārku stērbeles, bet viņa nekur nav. Pavisam vienkārši - viņs ir visur. Arvienvārdsakot, personficējies austrumu gudrību mācību uzskates līdzeklis Torņkalna apkaimē.

Neibarta izteiksme ir totalitāra: Neibarta un tikai Neibarta. Totalitārs un nenotverams. Monarhists un anarhists.

Mest rakstīkli pie malas un iet uz balkona pīpēt,lamājot pasaules ļaunumu un Neibartu kā šī ļaunuma izcilāko pārstāvi?

Neibarts to tikai gaida. Ir skaidri un gaiši formulēts, ka tieši to šim "aplamniekam" un "purva bridējam" darbu apvienošanas kārtībā vajag:

ļaužs
met akmeni uz
mani
ķeburainu un dumju kā
sakārni un
ļaužs nemaz
neapjēdz ka pāri
puriem un dūksnājiem
bruģē
ceļu
man
purva bridējam

Ērti iekārtojies vai zin.

Vai patiesi šo nerātni neierāmēt glīšā rāmītī ar zelta maliņu? Atliek smelties pieredzē. Pie kā? Pie Ļeņina, piemēram. Ļeņina idejas dzīvo un uzvar - būsim kā viņš, kurš bijis liels tādu stiķu meistars. O, sanāk tīri tā nekas - "Aivars Neibarts kā dziesmotās revolūcijas spogulis". Vai vēl labāk, "Neibartisma trīs avoti un trīs sastāvdaļas". Bārdaino praviešu Tolstoja vai Marksa vietā bārdainais pravietis Neibarts. Citāta izvēle kā māksla un vērtētāja fantāzijas apliecinājums - un tīri gruntīga shēma sanāk: trīs avoti - Rainis, Majakovskis, Vācietis, trīs sastāvdaļas - Neibarts vandālis, Neibarts demiurgs, Neibarts čāpotājs. Un nav svarīgi, ko un kā padomās citi Neibarta lasītāji vai pat pats Neibarts - shēma ir dzimusi, lai dzīvo tā!

No šādas smagās artilērijas apšaudīta, "Vārdošana" no neganta haosa poligona pārvērstos pieklājīgā domu labošanas un piefrizēšanas darbu nometnē. Viņš ir to - savu darbu likteni - paredzējis un pats tam iet pretim, modros sargus pagalam izbrīnīdams, ņipri dungodams, ka

Bet vai nu šis mainīsies? Ne pirmā reize, ne pirmais tāds. Jau minētais Majakovskis pie friziera gājis un ausis saķemmēt lūdzis un - kas no tā? Vienā maisā metami - Neibarts noktirni uz slotaskāta stabulē, Majakovskis uz notekcaurules-flautas. Trīs lietas - labas lietas? Vēl Čaku ar viņa bērnības pirmo mūzikas instrumentu maisā iekšā un maisu ciet!

Neibarts tik ņurbulēs tāļāk un jo dienas, jo nekaunīgāks taps un pats sevi pats savos pantos afišēs (kā tāds Majakovskis):

Un izkulstītās ausis
mulsi un tramīgi
visapkārt viežas, vai
tuvumā vai tālumā
nemana vēl kādu
neibartveidīgo.

Un vēl un vēl, un vēl trakāk. Majakovskis - jēriņš salīdzinājumā ar Neibarta seju "Vārdošanā". Dižais futūrists vismaz respektēja sauli - reiz, neapdomīgi to uzrunājis un pie sevis to nokāpt uzaicinājis, tīri izbijies bija, gan vēlāk pārgāja uz "tu" un sita saulei uz pleca. Ko Neibarts? Neibarts (mietpilsonis gatavais!) izliek saulītei "lamatas nomaskētas rūpīgi", noķer to, bāž "saulīti tarbā iekšup" un stiepj mājup aurodams:

Labi, jau labi. Varam arī uz varasdarbiem neiziet un "Vārdošanu" par lēģeri nepārvērst. Pagaidām - ja ne mēs, tad kāds cits, ja ne šodien, tad rīt Neibarts ar savu grāmatu nokļūs latviešu literatūras skolu programmās, un tad viņš redzēs, kas ir, kā ir un ko ir gribējis pats pateikt un nepateikt. Bet tas jau ir augstākais soda mērs un sitiens zem jostas vietas. Lai nu paliek.

Varbūt sameklēt kādu zvaigžņu tulkošanas un visādas citādas augstas gudrības grāmatas un uzzināt, ka miera traucētājs ir dzimis Zaķa gada Strēlnieka zīmē? Pieturas punkts, kā smejies. Mednieks un medījums reizē. Pretrunīga (un runīga) personība (it kā tas tāpat nebūtu skaidrs). Kāds brīnums, ka darba lapaspusēs

Veselu mēnesi
diendienā
lēkšojis un
noskrējies kā
suns,
kucēns beidzot
noķēra astesgalu
savu

Nav nekāds brīnums. Šī paša iemesla dēļ arī viena no vispārbaudītākajām metodēm iet secen - pasludināt Neibartu par makantiņ nojūgušos, sak, tikai neriktīgs vīrs, kam ir kāda slimīga personības dubultošanās, var satikt pats sevi jājam uz mella kuiļa, kurš izlēkšojis, šķiet, no Bulgakova "Meistara un Margaritas". Uz mella kuiļa - tīršķirnes Pegaza vietā! Bet zvaigznes runā viņam par labu un izsniedz izziņu, ka Neibarts tā drīkst . Ko tu tādam padarīsi? Viņam ir pazīšanās pie zvaigznēm, viņš uz viņām runā un beigu beigās augstprātīgi atzīst, ka pat

Skauģis teiktu, ka zvaigznes ir zvaigznes, vien debesis šķiet kā iz Skalbes pieticības malas. Neibarts kā karoti sprauž zvaigzni pie savām debesīm. Ar jau ačgārni: ne krītošā zvaigzne, bet "sirds izsprāgst tieši debesīs un uzronas vēl viena tieša zvaigzne".

Un Skalbes pasaku milzis tiek iz kalnapakšas izvilināts un noģērēts "veikli un kvalificēti". Ko domājiet - zārks paliks tukšā? Viegli uzminēt, ka milža vietu šai Neibarta pasaulē var ieņemt tikai pats Neibarts, kurš gan nokautrējas par saviem daudzajiem tituliem, ko pats sev grāmatā piešķīris, un iesprauž atrunu:

Jau galīgi saērcinātā kritiķa dzēlībai, ka tur arī viņa īstā vieta, Neibarts tikai pievienos jau augstāk minēto izziņu, bet pie sevis piesauks zvaigžņu valodas kopēja un Zemeslodes Priekšsēdētāja Hļebņikova jautājumu - kur ir trakonams - aiz vai iekšpus slimnīcas sienām?

Tais pašās zvaigznēs var izlasīt, ka neganteļa dzimšanas gads ir bijis ne tikai Zaķa gads, bet, ja precīzāk, zemes Zaķa gads. Tā nu Neibarts ar Strēlnieka elementa - uguns - dedzīgumu apdzied zemiskas lietas. Tāpēc arī tās debesis tādas prozaiskas un debesu iemītnieki ir ar Neibartu biedriskās attiecībās, kā to viņš šķēlmīgi ļauj noprast:

smuks tēviņš
dievs debesīs
pīpē prīmu
piepīpē pie zvaigznes
pelni kā meteori
birduļo
pamana mani
murkšķ
tu nu gan esi
baigais pa
zemi vien pa
zemi vien

Varbūt tāpēc tais debesīs Raiņa "Pūt, vējiņi" pārtop par tādu līksmu un pašapmierinātu vāvuļošanu:

Es palecos gaisā un uz
mākoņa uzsēžos, uz
mākoņa ar sidraba maliņu.

Un tagadiņ
pūt nu, vējiņ, pūt...

Ak vai! Zvaigznes ir vārgs sabiedrotais. Nē, šamaņi un tamlīdzīgie nebūs tie, kas mums paskaidros, kas tas Neibarts par tādu putnu ir.

Piepūtīsimies un makten nopietni ķersimies pie lietas, bruņoti ar domas titāna Rolāna Barta atziņām par katra rakstnieka stihiju-pirmelementu - zeme, gaiss, ūdens vai uguns. Te nu pat zirgam jāsmejas - sabiedroto atraduši. Skaidrs kā diena, ka Barts un NeiBarts būs uz vienu roku. Nudien ar skaitīkļiem un skaitļotājiem sašķirojuši visu jūkli, ko veido šie pretrunīgie pantiņi, jūs secināsiet, ka tīrā veidā neviena no stihijām nav saskatāma. Ja nu tomēr norādām dominējošās, tad redzam, ka tās ir tās pašas - zvaigznēs izlasītās. Ir uguns (visādi "smuki plikpauraini sērkociņi", saules Neibarta ķešā un zilizaļas liesmas, kurās Neibarts kāpj kā ķeceris zvaigznēs), ir zeme. Ugunīga lava, tā teikt, ja gribam kaut kā apvienot šīs divas Neibarta veidotājstihijas.

Tā nu kritiķi mīņājas ap Torņkalnu, zem kura pēc savas pasaules radīšanas čuč Neibarts, un baidās šo tagad jau oficiāli atzīto vulkānu modināt, bet Neibarta lasītāji visriņķī, visapkārt atkārto paša atstāto formulu:

Un viņš modīsies un visupirms ratificēs savu valdnieka statusu. Ne jau nabaga kritiķiem, kas jo dienas, jo mulsāki top, viņš prasīs, bet

es vācu
parakstus no
putniem no
zvēriem no
bambāļiem es
vācu
parakstus no
vējiem no
ūdeņiem no
akmeņiem lai
viņi
ļauj man
brīdi vēl par
radības kroni
būt tapt kļūt

O.Vācieša "Dabas kronis" ir pavisam savādāks: Vācietis uzstājas kā iz cilvēku vidus runājošs. Tas ir, kā cilvēku pārstāvis runā par dabu kā par kaut ko, iekš kā cilvēks pats tomēr neietilpst. Turpretī Neibarts runā otrādi: no dabas viduča viņš runā uz cilvēkiem, tā kā tāds vidutājs. Šo konservatīvo un mūžīgo spēku vārdā viņš raksta dzejoļus-veltījumus aizgājējiem - Varim Leikartam un Ojāram Vācietim. Šiem vārdiem par tik arī pavisam cits svars, kā parastam veltījumam, jo Neibartā runā viņa pavalstnieki, kuri ir uzticami un nepakļaujas laika maiņām. Tieši šī cilvēku neaizsargātība laika priekšā, liek rakstīt, ka

laikam laikam uz
mani ir
zobs, un
Laika zobs
grauž mani kā
pili senu, tātad -
zobojas par
mani

Neibarts ir pamodies, saņēmis savu kroni un uzšņācis ko īgnu Laikam. Neibarts var iet pastaigāt un paša radīto apskatīt. Kā bērns nezaudēdams spēju ieraudzīt un brīnīties. Ja Rainis (pēc Birkerta ziņām) esot mīlējis rakstīt, atlaidies guļus, tad viņa dzejoļos to grūti saskatīt - darbu un strādniekus gan. Lai arī mums nav Neibartam veltītu bio- vai mono- grāfiju, ir pilnīgi skaidrs, ka Neibarta dzejoļi ir čāpotāju dzejoļi. Viņa pamatšķira ir čāpotāji. Šai ziņā sevišķi simptomātisks un simpātisks ir dzejolis "čāpotājs". Un šie čāpotāji neir kautkādi tur skrējēji, vai, vēl ļaunāk, staiguļi. Tie ir čāpotāji. Viņi vis neiet godīgi kārtīgi pa celiņu celiņiem un taciņu taciņām. Sastādot Neibarta pasaules topogrāfisko karti, ir atmests nevajadzīgais - uz kartes paliek bruģ- un parastie akmeņi, pie tam lielā vairumā. Neibarta čāpotājs slāj no akmeņa pie akmeņa, zibenīgi uzmezdams aci (piemezdams ausi) un noskaidrojot, kādu sūtību šis īpatnis saņems demiurga plānos. Šie nekaitīgie radījumi grāmatā lido, salapo, uzdodas par formīgiem skuķiem un Torņkalna troļļiem, iegūst sirdi (kuras pulsu pats Neibarts dzird), smejas, veļ kalnus debesīs, pārvēršas par raganām un ūdens klintīm.

Tā nu šie čāpo. Tieši šī ir tā reize, kad kritiķi var ar žurcisku viltību kaut ko padarīt - raksta nosaukums, piemēram, "Pastaigas ar Neibartu". Un nevis kā Ā.Terca grāmatā "Pastaigas ar Puškinu" Dzejnieku no postamenta nocelt un atgādināt, ka cilvēks tak tomēr, bet tieši otrādi - uz postamenta uzcelt, var pat uz vairākiem (ar centrālo memoriālā ansamblī Torņkalnā). Šādu gājienu varētu salīdzināt tikai ar jau minēto Neibarta iekļaušanu skolas programmās. Protams, kā viens, tā otrs prasītu zināmus priekšdarbus - lai Neibarts varētu mīļi sadzīvot ar citiem uz postamenta uzslietajiem un skolās mācītajiem. Piemēram, ar Raini. Nāktos kaut kur manīgi nobēdzināt "Vārdošanas" rindas, kur šis tiek neglīti izmēdīts:

par zemniecisko zemieni
augstāk par
kalsno kalnu
augstāk un pašā
saulītē iekšā un
pats pirmais un
nosnausties un
mierīgi un pamatīgi un
ilgi ilgi
kamēr uz šeni
atkleperēs kāds
dižens
antiņš
modinātājs

Vai arī Raini nobēdzināt un pieminēt nodaļā "Neibarts" starp citu, sak, bija tāds, kuru Neibarts pagalam necieta. It kā kaut kādas kontūras Neibarta piejaucēšanai jau iezīmējas. Darbs grūts un atbildīgs. Bet vienmēr kāds atnāks un sauks pie kārtības, un norādīs uz skumji drastisko Neibartā. Ka varbūt tas tā nav bijis domāts. Ka tas dzejolis ir par to ļaužu, kas met ar akmeni gan Neibartam, gan Rainim. Ar kuriem, neapšaubāmi, nav viegli. Pats Neibarts taču raksta

Pats Neibarts neteiks nekā, lai jau svēto rakstu pa savam iztulkotāji plēšas, viņš, Neibarts, labāk vēl kādu dzejolīti uzrakstīs. Pārmetumam, kāpēc atkal pamatīgu poēmu vietā viņš raksta īsiņus gabaliņus ar tikpat īsiņām rindām (vai tikai parasts sliņķis nav), viņš atzibeņos, ka

Sak, par sliņķi mani varat saukt, bet es esmu čakls, pat ļoti. Tas nu tā, bet tai pat dzejolī (kurš tiešām ir drīzāk sprinta skrējiens, ne maratons) viņš atstāj vēl daudz apšaubāmākas (interesantākas) lietas. Stāsta, ka čakli špikojot no saules, ka

eksāmenus
kaut ko sākot vai beidzot
parasti es
nošpikoju
pats no sevis

es esmu

Re, kā! Es špikoju, tātad es esmu. Čakli špiko, bet kā tāds skolas puika tomēr noteikti grib, lai šim par visām viņa ēverģēlībām piecinieku liek. Bet ja nu visas šīs špikošanas un mēdīšanās par daždažādiem dižgariem ir mēģinājums paša radītajā pasaulē pa jaunam izspēlēt formulas, kuras Neibarta ārpasaule pati ir izmēdījusi un pār plecu nošpikojusi? Neibarta pasaule - teātris, kurā galvenais režisors un aktieris ir pats Neibarts. Viņš piemēro, pielaiko, izmēģina lomas, kuras centīgo pielūdzēju nagos ir kļuvušas par nedzīvām un augstām, un aukstām. Viņš tās atdzīvina, jo viņa pavalstnieki ir reāli un spēj būt tie, kas sēž zālē un noraugās kā

dzērvju kāsis kā
pagāniska bulta
rāpjas
caur mani un
pienaglo mani
debesīm kā
ķeceri sārtam

Starp smilgām, kas "kā elku pielūdzējas klanās", un lāčiem, kas "rēc bārdā savā un dara to tik aizkustinoši rupji" zālē ir arī kupls pulks neibartfanu, kam Neibarts ir atvēries un kas par jauno uzvedumu - grāmatu "Vārdošana" - liks piecinieku. Viņi ir likuši šādu atzīmi jau iepriekš, taču "Vārdošanā", šķiet, Neibarts ir ārdoties vārdojies kā vēl nekad. Grāmatu aizvert, nenāk ne prātā šāubīties par to, vai Torņkalns ir pasaules kalns un ka visizcilākais zibeņu kolekcijas eksemplārs ir Ņurbulis.

Priekškars. Aplausi. Ļoti daudz aplausu. Bet tagad jums, Neibarta "Vārdošanas" lasītāji, jāiet mājās. Un jautājums ir šāds - vai, mājup ejot, jūs kaut ko nošpikosiet priekš sevis? Un, varbūt, ne tikai drastisko?